Vidzemnieki mēģina atgūt zaudēto zemi.

Vidzemnieki atkal mēģina atgūt pazaudēto apgabalu. Kā Rusova kronika stāsta, pliskavieši, Maskavas lielkņaza atbalstīti, 1474. gadā izbeidza mieru un iebruka Tērbatas apvidū. Arī vidzemnieki pēc 1478. gada "iebruka Krievijā, izstaigāja gandrīz visu zemi un nodedzināja Pliskavas priekšpilsētu."

Vidzemes ordeņa mestrs Borchs 1480. gada 20. janv. Raunā lielmestram rakstītā vēstulē ziņo, ka savācis kaŗaspēku un 1480.g. Jaungada dienā caur Purnavu (tag. Balvu un Viļakas novadu) aizgājis pie lielas koka pils, tagadējās Augšpils, k u ŗ u k r i e v i n e l a i ķ a a r c h i b ī s k a p a S i l v e s t r a (1448. Ц1479.) l a i k ā u z c ē l u š i u z R ī g a s a r c h i b ī s k a p a z e m e s. Pili vidzemnieki ieņēmuši un izpostījuši apkārtni, bet uznākot atkusnim atgriezušies mājās.

Šo kaŗa gājienu apraksta arī Pliskavas pirmā kronika šādi: "Mūsu Kunga Jēzus Kristus apgraizīšanas dienā mestra un archibīskapa ļaudis piepeši ieņēma Augšpili, to nodedzināja un arī pilsētā Borisa Gļeba baznīcu, un (apm. 400) vīrus un sievas un mazus bērnus zobeniem nokāva. . ." Kad atsteigusies pliskavieši, vidzemnieki bijuši jau projām.

Maskavas lielkņaza vara nostiprinājās. Viņš 1479. gadā ieņēma Naugardu un 1510. gadā Pliskavas valsti. Līdz ar to pieaug apvienotās krievu valsts tieksmes paplašināt robežas.

1500. gadā krievi no jauna iebruka, nežēlīgi postīdami, Vidzemē. Nākošā gada 27. aug. savienotais Vidzemes kaŗaspēks, archibīskapa Miķeļa personīgā klātbūtnē, ar citu bīskapu piedalīšanos (mestrs Pletenbergs nebija klāt, bet vāca palīgspēkus Igaunijā) smagi sakāva krievus pie I z b a r s t e s un tālāk ieņēma Astravu, Sarkanpili (Krasnoju), Ivangorodu u. c. pilsētas, bet tālāku karŗagājienu apturēja armijā izcēlusies asinssērga. Tai pašā gada krievi atkal posta Vidzemi un izkauj vairāk par 40.000 iedzīvotāju. Tad 1502.g. 13. un 14. sept. vidzemnieki galīgi sakauj krievus pie P l i s k a v a s, uz kaŗalauka paliek 50.000 kritušu. Šī uzvara nodrošināja Vidzemes likteni uz vairāk kā 50 gadiem, kādā laikā krievi vairs neuzdrošinājās uzbrukt. Vidzeme savu toreizējo robežu nosargāja, bet Abreni tomēr neatguva, jo Krievija pēc tatāru jūga nokratīšanas apvienojās un ļoti nostiprinājās.

Robežu paplašināšanas tieksmes vadīts liekņazs Vasilijs III neapmierinājās ar jau iegūto tag. Jaunlatgales apgabalu, bet prasīja arī pārējo Purnavu, Ābeleni un Bērzeni līdz pat Pededzes upei. Valmieras saeima 1516. gadā atzina, ka uz krievu pieprasīto apgabalu tiem nav nekādu vēsturisku tiesību.

Lai jaunās robežas nosargātu, nemaz nedomājot par veco atjaunošanu, Rīgas archibīskaps Kaspars 1509. gadā no jauna nostiprināja Viļakas koka pili, bet pēc 1516. gada uzcēla mūŗa pili.

Pēc tag. Jaunlatgales apgabala ieņemšanas krievi padzina katoļu garīdzniekus, līdz ar to iznīcinot katoļu baznīcas ietekmi. Latviešu iedzīvotājiem uzspieda pareizticību, un tie vēl šobaltdien pieder pie pareizticīgās baznīcas. Ordeņa mestrs 1479. gadā raksta, ka kādu reizi pliskavieši ieņemtajā archibīskapa apgabalā pat pārkristījuši 173 kristīgos. Tā noticies arī 1480. un citos gados.

<<<<

>>>>