Vidzeme 1476. gadā pazaudē tag. Jaunlatgales apgabalu.

Ordenis, kā redzējām, nenāca palīgā archibīskapam Silvestram aizstāvēt pret krieviem Purnavas un Abrenes austrumu robežas. Ordenis pat veda sarunas ar Naugardu, lai atvairītu pliskaviešu un maskaviešu draudošos uzbrukumus savām zemēm, bet archibīskaps tam nepievienojās. Tādēļ krievi vērsa uzbrukumus pret archibīskapa zemēm, kuŗas tādos apstākļos bija diezgan grūti nosargājamas. Turienes latviešu iedzīvotāji, lai arī cik varonīgi cīnītos, vieni paši nespēja atturēt lielākus krievu spēkus.

Vidzemes iekšējās jukas izlietoja pliskavieši Maskavas lielkņaza vadībā. Neuzteicot mieru, viņi ieņēma kāroto latviešu zemes apgabalu, nesagaidot nopietnu pretestību. Līdz ar 1476. gadu tas jau bija pliskaviešu rokās.

Lai ieņemtu Purnavas ziemeļaustrumu daļu, tag. Kacēnu un Upmales pagastu, pliskavieši, kā to Pliskavas pirmā un otrā kronika stāsta, 1461./62. gada septembrī uzcēluši Volodimereca apcietinājumu uz Volodčinas kalna, kas atradies tag. Kacēnu pag. Belužu kalnā pie Pilskalna (Gorodiščes) ciema, apmēram 8 km no toreizējās un tagadējās valsts robežas. E. Brastiņš minēto pilskalnu atzīst par kaŗalaiku apcietinājumu, ar steigā izdarītiem uzbedumiem. Šis koka apcietinājums kādu laiku noderējis ieņemtā apvidus pārvaldīšanai. Iedzīvotāji vēl tagad zina nostāstus par senām cīņām ap Belužu kalnu un tuvējiem kaŗa kapiem.

Tuvākā latviešu pils Ц Alūksnē bija 60 km tālu un stāvēja ordeņa rīcībā, kuŗš cīņās nepalīdzēja.

Abrenes u. c. novadu ieņemšanai pliskavieši 1464. gadā uzcēla savu S a r k a n p i l i (Krasnoi), tikai 10 km no Vidzemes robežas. Šās pils dēļ Vidzemes Ludzas pils apgabals 15. gadsimtā (laikā no 1464. līdz 1471.g.) pazaudēja zemes gabalu no tag. mūsu valsts robežas līdz līnijai no Zilupes (pie Stalbavas), uz Augsto (Visokoje)ezeru, tālāk pa Zaplinku un Inicu līdz Ludzas upei, ap 15 kilometru aiz robežas. (Skat K. Šterns: "Mitteilungen aus der Livländischen Geschichte" 23. sēj. 237. Ipp.)

Pliskaviešu centieni pēc latviešu robežapgabala ieņemšanas piepildījās ar A u g š p i l s (V i š g o r o d o k a ) c e l š a n u 1476.g a d ā senās Abrenes latviešu pils vietā pie Ledupes, uz ļoti augstā, stāvā un plašā kalna, kas pārvalda tālu apkārtni. Abrenes pils iepriekšējos kaŗos bija galīgi nopostīta.

Augšpils celšanu raksturo K. Šterns ("Baltische Monatshefte" 1937. g. 3. nr.): 1476. gada martā Pliskavā ieradušies Koškinas ciema delegāti un lūguši atļauju Gorodecā (t. i. pilskalnā), Ledupes krastā un archibīskapa zemē celt cietoksni. Lūgums ievērots, atļauja izdota 10. martā, un uzdots tūliņ pievest būvmateriālus. 1476. gada vasarā Pliskavas sūtņi liek pilskalnā cietokšņa būves pamatakmeni, un rodas Višgorodoka pils. Tā plašs latviešu apgabals nonāk Pliskavas atkarā un tiek ietilpināts krievu valstī. Vidzemes valsts sava nevarībā nerādīja nekādu pretestību. Ordeņa mestrs Borchs pat saņēma gūstā archibīskapu Silvestru un to nogalināja Kokneses pilī 1479.g. 19. jūl. Silvestrs, pēc tautības senprūsis, bija licis pāvestam priekšā vācu ordeni pavisam aizcelt no Vidzemes uz turku robežām, lai tas tur kaŗotu pret pagāniem, kas īsi pirrns tam, bija ieņēmuši Konstantinopoli.

Tā redzam, ka 1476. gadā Vidzemes valsts pazaudēja apm. 100 km gaŗu un apm. 20 km platu auglīgu un apdzīvotu latviešu zemes joslu, kur tagad atrodas Kacēnu, Upmales, Linavas, Purmales, Augšpils un Gauru pagasts un Jaunlatgales pilsēta kā apgabala centrs, senās Abrenes, vēlākās Augšpils vietā. Pliskaviešu iebrukums apstājās Viļakas un citu novadu purvājos.

"Nomaļu apgabals, par kuŗu archibīskapam Eniņam savā laikā vajadzēja baiļoties," raksta K. Šterns, "15. gadsimta 60. un 70. gados tika patiesi pliskaviešu ieņemts, mazāk aiz patiesa zemes bada, kā aiz ļoti saprotamiem robežas paplašināšanas nodomiem. Pliskava savu rīcību motīvēja arī ar to, ka Purnava kādreiz esot bijusi no tās meslu atkarā". Apgabala pazaudēšanu sekmēja arī nesaskaņas starp Vidzemes valsts varas nesēju un latviešu tautu. Latviešiem palika neciešama līdzšinējā vara un tās savstarpējās ķildas, kamdēļ latvieši sāka ilgoties pēc pārmaiņām un daudzreiz pabalstīja pat krievus, un tā pēdējiem izdevās iekaŗot Jaunlatgales apgabalu.

<<<<

>>>>