Kā jau krievu kronikas stāsta, priekš Vidzemes nodibināšanās krievi centās latviešus dabūt savā aizbildniecībā un mēģināja uzlikt meslus, kam latvieši enerģiski pretojās. Krievu uzmācība izgāja no Pliskavas un Polockas valsts.

 

Katoļu baznīcas varai Latvijā nostiprinoties, tag. Vidzemes un Latgales latvieši saskata iespēju atsvabināties no krievu uzmācībām, kamdēļ jau līdz 1214. gadam labprātīgi pakļaujas pāvesta varai. Tā Purnavas, Abrenes, Bērzenes un Ābelenes latviešu kungu valstis, līdz ar tagadējiem Kacēnu, Upmales, Linavas, Purmales, Augšpils un Gauru pagastiem, ietilpinās kopējā latviešu vienībā – katoļu Vidzemē (Livonijā). Līgumu ar katoļu baznīcu Tālavas un Atzeles vārdā noslēdza latviešu ķēniņa Tālivalža dēli Turaidā 1214. gadā.

 

Pliskavas un Naugardas krievi negrib pieļaut pāvesta varas nostiprināšanos latviešu zemē, kamdēļ iebrūk Vidzemē, bet latvieši savukārt Pliskavas un Naugardas valstī.

 

Par šīm cīņām daudz stāsta Latviešu Indriķa kronika, no kuŗas minēsim dažus izrakstus. Tā piem. 22. nodaļas 2. un 3. § ziņo, ka 1218. gadā latvieši un citi vidzemnieki Tērbatas apgabalā cīnās ar "16.000 apbruņotiem krieviem, kuŗus Naugardas lielkņazs bija sasaucis no visas Krievijas jau divu gadu laikā un ar vislabākiem ieročiem, kādi bija Krievijā" . . . Vidzemnieki "piespieda viņus bēgt un vajāja ļoti dūšīgi un atņēma Naugardas lielkņazam (Svjatoslavam) karogu un arī citu kņazu divus karogus." Tur apbrīnojami varonīgi cīnījies kāds latvietis "Veķis, kas viens, atspiedies pret koku, ilgi kāvies ar deviņiem krieviem un beidzot, ievainots no muguras, pats krita."

 

Par latviešu lielo varonību stāsta daudzas ziņas. Tā "Tālavas ķēniņa dēls Rameķis ar maz jātniekiem, dzīdamies pakaļ igauņu un krievu armijai, panāk ienaidnieka pulku, droši cērtas viņā iekšā, nogāž gar zemi gandrīz visus šī pulka kaŗavīrus un izklīdina viņa atliekas," raksta vēsturnieks A. Grīns. "Latviešu zemes sargi nebaidās, būdami tikai 90 skaitā, uzbrūk 600 leišiem meža kaujā, kas norisinājusies tagadējos Jaunlatgales silos, un uzveica pretinieku ar savu sparu, kas jau līdzinās kaujas trakumam," turpina A. Grīns savā "Varoņu grāmatā".

 

Daudzas reizes latvieši iet kaŗa gaitās līdz Pliskavai un Naugardai. Tā Latviešu Indriķa kronikas 22. nodaļas 7. § lasām, ka tie "ielauzās Krievijā, un izlaupīja ciemus, un nonāvēja cilvēkus, un citus saņēma gūstā, un paņēma laupījumu, un atriebdamies par savējiem, viņi darīja visu ļaunu, ko tik varēja. Un kad šie atgriezās, citi atkal gāja turp un postīja visu, kas vien bija iespējams," kamdēļ "Pliskavas krievi sūtīja sūtņus uz Vidzemi un sacīja, ka gribot mieru slēgt. . ."

 

Latviešu iebrukumi turpinās. Tā 1221. gadā, kā Latviešu Indriķa kronikas 25. nodaļas 5. § stāsta, latvieši un citi vidzemnieki "aizgāja uz Krieviju pie saviem ienaidniekiem, kas bija laupījuši Vidzemē; un viņi atstāja aiz muguras Pliskavu, ielauzās Naugardas valstī un izlaupīja visu zemi apkārtnē, nodedzināja mājas un ciemus, aizveda daudz tautas gūstā un citus nogalināja. Un latvieši nonāca pie baznīcas, kas bija netālu no Naugardas pilsētas, un paņēma svētgleznas, zvanus, kvēpināmos traukus un līdzīgas lietas un atgriezās ar daudz laupījuma pie savējiem."

 

Tā latviešu kaŗavīri apkaŗojuši toreiz lielāko krievu valdības centru – Naugardas lielpilsētu. Tālāk Latviešu Indriķa kronika ziņo, ka arī vēlāk "latvieši un sakalieši un ugauņi pastāvīgi ielauzās Krievijā un nonāvēja tur daudzus, un aizveda gūstā daudzus abēja dzimuma un paņēma daudz laupījuma. Līdzīgā kārtā arī Kokneses latvieši un krustneši ielauzās Krievijā un visu laiku veda atpakaļ daudz laupījuma un daudz gūstekņu."