Tieksme pēc latvietības.

"Ka šo pārkrievoto latviešu dzīslās tek īstu latviešu asinis, un ka viņu sirds vēl latviska, par to liecina daudzi novērojumi," raksta A. Goba. Šo pagastu ļaudis un it sevišķi jaunatne, kā to novērojis Jaunlatgales ģimnāzijas direktors P. Žurkovskis un citi skolotāji, viegli iemācās latviski, jo pati viņu iedzimtā daba tiem liek saprast, ka latvieši ir viņu brāļi un ka tikai apstākļi viņus ir atsvešinājuši.

To apstiprinājis arī bij. deputāts J. Korniļjevs: "Man nav bijis grūti iemācīties latviski, jo mani senči runāja latviski." Tamdēļ labprāt tautieši mācās pamat- un papildu skolās latviešu valodu un prasa pēc latviešu skolām.

Pārtautoto tautiešu tiekšanos pēc latviskās dzīves un valodas spilgti raksturo priekš pasaules kaŗa skolotāja A. T i m a ņ a novērotā parādība, ka Pliskavas krievi veduši uz Vidzemi savus bērnus, lai tie iemācītos latviešu valodu.

Linavas pagasta Pumpura (Pupurevas) krievu skolas novadā dzīvo Pēteris Circenis un neviena vārda latviski neprot. Tā senči latviski vien runājuši. Viņam ļoti sāpot sirds un esot pat kauns, ka tagad ar latviešiem jāsaprototies tikai krievu valodā.

Tieksme pēc latviskā pat tik liela, ka 1937.g. martā Linavas pagastā Gāršas (Paļcevas) skolā pēc kāda priekšlasījuma par apgabala senātni un dzirdot latviešu dziesmas, vairāki iedzīvotāji aiz sajūsmas raudājuši.

Tikai ar sirdsdedzi pēc tautas un valodas var izskaidrot šīs parādības.

Sevišķi vecā paaudze apzinās un saprot, ka viņi ir kautkas cits un ne krievi. Tautiskā dzirksts viņos nav dzisusi, bet lai tā spoži liesmotu, nepieciešams ilgs un neatlaidīgs darbs.

<<<<

>>>>