Dr. A. Bīlenšteina, M. Skujenieka, prof. E. Voltera, Franča Trasuna, Nikodema Rancana, V.
Rubuļa laikraksta «Jaunas Zinias» u. c. ziņas.

Pazīstamais Latvijas 19. gadsimta vēsturnieks D r. A. B ī l e n š t e i n s tag. Jaunlatgales apgabalu apceļojis un par to devis ļoti objektīvus slēdzienus. Savā grāmatā "Latviešu cilts robežas" 12. lpp. viņš raksta:

"Šos latviešus Pliskavas guberņā bieži uzskata par krieviem, bet tas ir aplami. Viņi gan ir pareizticīgi, valkā apģērbu kā krievu zemnieki, neskuj bārdu un ar svešniekiem sarunājās krieviski. Savu piederību pie latviešu tautības viņi tomēr nepārprotami pierāda ar to, ka savās mājās un savā ģimenē runā latviski. Šie latvieši savu ticību saņēmuši no Pliskavas, kur atradās arī viņu valdnieki... Šie latvieši sen pazaudēja sakarus ar savas tautas valodu un ieražām, jo viņi no tiem ilgi bija politiski un reliģiski šķirti, un viņiem no paaudzes uz paaudzi vienmēr vairāk bija jātuvojas savam austrumu kaimiņam un jāpārtautojas."

Mūsu ievērojamais statistiķis M. S k u j e n i e k s savās grāmatās "Latvija" un "Latvieši svešumā un citas tautas Latvijā" īsi pēc Jaunlatgales atgūšanas raksta: "Viskrieviskākais apgabals Latvijā tagad ir Jaunlatgales apriņķa austrumu daļa, kur Augšpils, Linavas, Kacēnu, Gauru un. Purmales pagastā dzīvo 43.340 iedzīvotāji, no kuŗiem 39.653 skaitās lielkrievi, kas ir 91,5% no visiem iedzīvotājiem. Par šiem tagadējiem krieviem sniedz visai interesantas ziņas Dr. A. Bīlenšteins. Viņš noteikti izsakās, ka mums šeit nav darīšana ar īstiem krieviem, bet gan ar pārkrievotiem latviešiem. Augstāk minētais apvidus nav piederējis pie Ludzas apriņķa, bet gan vienmēr bijis Pliskavas valsts un guberņas sastāvdaļa. Tikai 1920. gadā, noslēdzot mieru ar Krieviju, šos pagastus atdalīja no Astravas apriņķa Pliskavas guberņā un pievienoja Latvijai.

Tādā kārtā arī šeit latviešu tauta ir zaudējusi redzamu daļu no savas nācionālās zemes un saviem piederīgajiem. Ja Bīlenšteins vēl priekš apmēram 50 gadiem varēja teikt, ka Jaunlatgales apvidus latvieši savā starpā mājās un ģimenēs sarunājas latviski, tad tagad, liekas, šī pēdējā saite ar latvietību izzudusi un šinī Latvijas nomalē mums darīšana gandrīz vienīgi ar krieviem."

M. Skujenieks "Latvijas zeme, daba, tauta" III. sējumā 14. un 15. lapp. raksta, ka "Latvijas valsti dibinot tai nav pievienotas citu tautu zemes. Vislielāko robu latviešu tautas organismā pārtautošana situsi valsts austrumos. Linavas, Gauru, Augšpils, Purmales un Kacēnu pagastos tagad ir ap 90% lielkrievu, kas vēl pirms nedaudzām paaudzēm neapšaubāmi bija latvieši. Šinīs 5 pagastos tagad ir 44.000 iedzīvotāju."

Lietuvas profesors, mūsu tautietis E. V o l t e r s 1893. gada "Dienas Lapas" etnogrāfiskā pielikumā raksta par Pliskavas guberņas iedzimtiem latviešiem: "Ludzas apriņķa Baltinavas draudzes mācītājs man stāstīja, ka uz Vitebskas un Pliskavas robežām esot pārkrievojušies pareizticīgi latvieši. Pēc citām ziņām (Pelca, Pēterpilī), Pliskavas guberņā gan esot tādi iedzimti latvieši, bet kuŗos ciemos tie dzīvoja, viņš nemācēja pateikt."

Latgales tautiskās atmodas celmlauži F r a n c i s T r a s u n s u n N i k o d ē m s R a n c a n s ap 1900. gadu apceļojuši tagadējos Gauru, Purmales u. c. pagastus un toreiz vēl atraduši turienes vecās un vidējās paaudzes "krievu" starpā daudz latviešu valodas runātāju, kas šo valodu lietojuši ģimenes dzīvē. Visgaŗām Viļakas un Baltinavas draudzes robežām toreizējā Pliskavas guberņā dzīvojuši tā sauktie "pareizticīgie latgalieši". Arī šo iedzīvotāju apģērbā un māju celšanas paradumos bijuši saskatāmi latviski elementi.

Tag. ministra V. R u b u ļ a Pēterpilī izdotā un rediģētā laikraksta "Jaunās Zinias", kas aktīvi cīnījās pret pārtautošanu, 1913.g. 22. marta 15. nr. ievietots Goršānu Aloiza raksts "Mūsu kaimiņi Pliskavas krievi". Starp citu viņš raksta: "Kā zināms, Viļaka atrodas pie Pliskavas robežas. Gandrīz katru dienu mēs satiekamies ar saviem kaimiņiem krieviem. Daudziem viļakiešiem ir pazīstami Skārdos, Oviščos, Zogoros, Pupurovā u. t. t. Pliskavas krievi – kaimiņi, kā arī mēs vienādi vienkārši zemnieki. Kā ziemu, tā arī vasaru krievi staigā vīzēs. Nēsā savus iemīļotos tautiskos pašaustos vadmalas svārkus, apšūtus ar siksniņām. Bet interesanti ir tas, ka mūsu kaimiņi krievi runā latviski. Ir arī ciemi, kuŗiem latviski nosaukumi. Piemēram, Kōrpova, Sunava, Pupurova u. t. t. Minēto ciemu veči maz prot krieviski, mājas valoda viņiem latviska, tikai viņi runā nedaudz savādāk."

Rakstnieks A. Ķ e n i ņ š saka, ka Jaunlatgales austrumu apgabalā nav nevienas pēdas citu tautu dzimtas zemes. Pārkrievošana ir varmācība pret latviešu tautu. Vairāk nekā zobens, vairāk nekā karstākās kaujas, nepieciešama t a u t a s a p z i n ī b a.

Bij. krievu žurnāla "Seļskij Chozjain" r e d a k t o r s R ž e v s k i s minēto apgabalu sīki apceļojis. Tur viņš novērojis daudz latvisku tipu un īpatnību krieviski runājošo iedzīvotāju starpā.

Sirmais Latgales sabiedriskais darbinieks P. Lībietis atzīmē savus novērojumus tag. Linavas pagastā. "1890. gadā šai pagastā ar vecākiem cilvēkiem varējām saprasties latviešu valodā. Savā starpā būdami, tie runāja paklusā balsī latviski. Tā ir droša liecība, ka Linavas pagastā dzīvo pārkrievoti latvieši." Interesanti atzīmēt, ka arī 1937. gadā vēl Linavas pagasta Saules (Zabku) un Pumpura pamatskolu novados latviskās piederības atmiņas uzglabājušās "krievu" iedzīvotāju atmiņā. Par to stāstīts lektoram J ā n i m C a u c i m u n V o l d e m ā r a m Z o l d n e r a m, kuŗi arī novērojuši Kacenu un Upmales pagasta seno latvismu.

Žurnāla "Z e m k o p i s" 1912. gada 88. lappusē arī atrodamas ziņas, ka "pie Viļakas robežām Pliskavas guberņā un arī vēl tālāk uz dienvidiem dzīvo pareizticīgi latvieši, kas ģērbjas pēc krievu paražas, nēsā bārdas un runā latgaliešu izloksnē."

Upmales pagasta rosīgais darbinieks Valdemārs Vīksne stāsta savus novērojumus par Rādavas novadu, kas atrodas pie pašas robežas un vēsturiskās Opočnas upes. Tur priekš dažiem gadiem 90 gadu vecumā miris Bucharina tēvs, kas zinājis, ka tālākā pagātnē Rādavas un citi Astravas novadi bijuši latviski. Turienes muižnieks Ņeklūdovs nonācis maksāšanas grūtībās, kamdēļ banka pārdevusi muižu, bet tikai jau stipri pārtautotiem latviešiem.

Jaunlatgales apgabals devis vairākus akadēmiski izglītotus latviešus. Jau 1820. gadā Tērbatas universitātē studēja Augšpils pag. Emīlavas muižas īpašnieks Arnolds Laimiņš, kas vēlāk bija meža korpusa štāba kapteinis.

<<<<

>>>>