Tagadnes liecības.
Vietvārdi stāsta par Jaunlatgales apgabala latvisko senātni.

Mēs zinām, ka katra tauta savas zemes kalnus, lejas, ciemus, upes, ezerus un citas vietas nosauc savā valodā, dodot īpatnējus, sev saprotamus vārdus. Šie vietu nosaukumi kā dzīvi liecinieki paliek gadu simtus un tūkstošus, stāstīdami par zemes senajiem iedzīvotajiem, un viņu valodu.

Arī Jaunlatgales apgabala senie latviešu valodas ciemu, upju, kalnu, purvu, tiltu un citi vietu nosaukumi neapgāžami pierāda, ka ne krievs ir bijis šīs zemes iedzimtais iemītnieks, bet latvietis.

Šai apgabalā vēl tagad atlicies daudz latvisku nosaukumu pat tādās vietās, kur latviešu valoda jau tautā liekas izzudusi. Krievi būtu likuši savas valodas vārdus un ne latviski nosauktu savus ciemus, ja latviešu valodu neprastu un tai nerunātu.

Sevišķi svarīgi ir, ka daļa vietvārdu uzglabājušies s e n l a t v i e š u valodā, t. i. tādā veidā, kādā mūsu senči runāja priekš gadu tūkstošiem, kā to atzīst filoloģiskā analize. Tā tad latvieši šeit un vēl daudz tālāk uz austrumiem un ziemeļiem tagadējā Krievijā ir ļoti sena pirmtauta.

Atzīmēsim, piemēra dēļ, dažus raksturīgus šī apgabala vietvārdus. Tā K a c ē n u u n U p m a l e s p a g a s t ā ir Mārkavas, Mednikavas, Mednīcas, Kūdravas, Braslas, Spaļevas, Padobes, Sproģīšu, Purmaļu, Briču, Plaužu un citi "krievu" ciemu nosaukumi. L i n a v a s p a g a s t ā, kur senie latvieši visvairāk pārtautojušies, bet vēl 1890. gadā runājuši latviski, Liniņu, Melnzobu (Malzūbu), Dubļu, Liepnieku, Žogavas, Stariņu, Baltābolu (Balabolu), Vēršavas, Dekšinas, Skandiņu, Saranavas, Talkavas (Talkas), Zīlavas, Kārpavas, Plītavas, Puriņu u. c. ciemi. P u r m a l e s p a g a s t ā, kas vislatviskāks, – Dekšņu, Dzirkaļu, Kārpavas, Krauļu, Plītavas, Putriņu, Puriņu, Skandiņu, Sunavas, Stulpiņu, Brenču, Lubiņu, Pupuru, Strupānu, Tenteļu u. c. ciemi, Bārkavas, Ķēvju, Plītavas un Pīkstuļu (pie pašas Jaunlatgales pilsētas) purvi, Puriņu tilts, "Smilšu" kalniņš u. c.

Arī A u g š p i l s   p a g a s t ā, kuŗu ļoti stipri skārusi pārkrievošanas straume, palikuši daudzi latviski vietu nosaukumi, kā Bērtuļi, Brenči, Kodeļas, Vaskava, Veprikava, Gūžava, Puniņi, Lauziņi, Stradi, Skurļi, Smaiļi, Virpuļava, Šauri, Žuguri un citi.

Nesaskaitāmi daudz šādu vietvārdu G a u r u   p a g a s t ā, kur tikai nesen latviešu valoda tikusi izspiesta, un kuŗu, pēc Purmales pagasta, var uzskatīt par vislatviskāko. Tā nevar būt nekāda krievu zeme, kā to sāka apgalvot krievu šovinisti – "matuškas" aizstāvji, kur vēl tagad saucas Birzes, Blējavas, Bērtuļu, Būdiņu, Ciešu, Bērzalavas, Ilziņu, Silavas, Putriņu, Gauru, Kaulaiņu, Kalvānu, Ķīseļu, Punduru, Pudānu, Putriņu, Skrituļu, Skangaļu, Tūliņu, Vārniņu, Lediņu, Līkumiņu, Mežulavas, Nagļu, Rijnieku, Redelavas, Rudzeļu, Pīkstuļu, Siliešu, Ozolavas, Gruzdavas, Anšusalas, Kupriņu, Līkavas, Āriņu (Orinu) Salnavas, Lazdavas, Sunavas, Vanagavas un daudzi citi ciemi, Meilavas, Gauru un Kalna ezeri, Lasavas un Varžavas purvi u. c.

Noskaidrots, ka minētajā apgabalā krieviskie nosaukumi doti vai nu jaunākajā laikā, vai arī izgrozīti no agrākiem latviskajiem tā, ka neizklausās vairs latviski. Daudzi latviskie arī pārdēvēti, kā Purmales pag. Ogusils par Razsekiem, Saucēni par Savinciem, Dzirkaļi par Zerkaļiem, Kacēnu pag. Padobe par Padubnu u. d. c.

Latviski nosaukumi ir arī Jaunlatgales apgabala upēm, pat aiz tagadējās robežas. Tā Rītupei turienes vārds – Ūdrāja, Kuchvai – Kokava, Zilupei – Sienupe, Vjadai – Vedas upe vai Vedupe (uz tās krasta Viļakas pagastā Vedeniešu ciems un skola), Voržovkai – Varžava vai Varžupe, Varupkai – Varupe, Ludonkai – Ludona, Ladai – Ledupe, (uz krasta Gauru pagasta Lediņu ciems), Ačinkai – Aciņa, Lipnai – Liepna, Gruzdovkai – Gruzdava, Glibočenkai – Dziļupe, Gauru pagastā Naglavas upe u. t. t. Daudzi nosaukumi, kas nav krieviski, izliekas, varbūt, mums neparasti un tūlīt nesaprotami tamdēļ, ka uzglabājušies senlatviskā formā.

Prof. K. Būga raksta ("Aistu pagātne vietu vārdu gaismā" 1924. gadā Leipcigā izdotā grāmatā "Streitbergs Festgabe"): "Vietu vārdu vēsture rāda, ka viņi var palikt ļoti ilgi; tie paliek nemainīti gadu tūkstošos. Visstiprāk turas vairāk apdzīvotu vietu vārdi. Mazāk apdzīvotu vietu vārdi mēŗa vai kaŗa laikā ātrāk nozūd, tāpēc ka iedzīvotāji vai nu izmirst, vai tiek izkauti. Visilgāk uzglabājušies upju un ezeru nosaukumi."

Daži polītiķi šo apgabalu par krievu zemi grib padarīt ar savāktām krievu tautas dziesmām. Bet tās nespēj apgāzt zemes seno latvisko vēsturi un seju, uzglabājušos latviskos vietvārdus u. c. ziņas. Krievu dziesmas, kā pētnieki noskaidrojuši, ienestas līdz ar krievu kultūru Krievijas laikā un apdzied Maskavu, Pēterpili, Kišiņevu, Centrālo Krieviju, Donas kazakus, Sibīriju u. c. Arī P. Piļskis "Segodņas" 1936.g. 335. n-rā raksta, ka tās atnestas no citiem apgabaliem un daudzas nav tautas dziesmas, ar modernām melodijām. To teicēji kā I. Bagatirs (Sunavā), Vavilavas (Šelinā) un daži citi ir krievu kolōnisti, ko viņi paši apliecina. No otras puses minētā apgabalā, kā to folkloras krātuves darbinieks O. Lideks raksta, savāktas daudzas latviešu tautas dziesmas, kas glabājas mūsu folkloras krātuvē.

<<<<

>>>>