Senā latviešu zeme līdz Mudes upei un Astravai.

Tautiskās atmodas celmlauzis Krišjānis Barons 1859. gadā izdotā grāmatā "Mūsu tēvzemes aprakstīšana" atzīmē, ka senāk latviešu etnografiskā robeža bijusi daudz tālāk uz austrumiem un ka nomale ar laiku ieplūdusi krievos. To apstiprina arī senātnes pētnieks Ed. Paegle, M. Siliņš, Lietgalietis u. c.

Ka latviešu tauta ap 1200. gadu un vēlāk dzīvojusi arī tālāk uz austrumiem, ar savām latviešu zemes kartēm rada vācu zinātnieks Dr. A. Bīlenšteins un leišu profesors K. Būga.

No Opočnas robežstrīdus redzējām, ka pliskaviešiem "līdz mājām bija 3 jūdzes". Tik tālu atradās tuvākais krievu uzceltais cietoksnis Ц Astrava, aiz Mudes (Veļikajas) upes. Mudes upe atzīmēta arī Rusova un Alnpekes kronikā. Pēdējais stāsta, ka "par Mudi sauc kādu upi, pār to pāriedami vidzemnieki ar varu iegāja viņu (t. i. pliskaviešu) zemē," kas saprotams, ka tikai aiz Mudes sākusies "viņu zeme".

Kāds dokuments, atstāstot 1446. gada notikumus, vēstī, ka naugardieši un vidzemnieki sanākuši uz miera sarunām, un kad pēdējie no krieviem p r a s ī j u š i a t p a k a ļ O s t r o v a s pilsētu, tad miera sarunas izjukušas.

Henekes kronikā par 1342. gadu atzīmēts, ka "Jervas soģis bija saņēmis ziņas, ka pie A s t r a v a s vēl nekad kaŗš nav bijis ..." Tā tad redzams, ka Mudei un Astravai pilnīgi latviski nosaukumi. Tādu tai apgabalā vēl tagad daudz, kā, piem., Vibuti (Vībotnes), Pliskavas tuvumā, kur cēlusies Krievijas svētā kņaziene Olga, Sīpoli, Osava, Kungava, Grīvas kalni, Gribuļi, Ieliņi, Pakuļi, Vistava, Grīvas, Pupuri, Gavari, Gabāni, Inicas upe u. c.

Iedzimtās latvietības sajūta arī veicinājusi aizrobežas iedzīvotāju tieksmes pievienoties mūsu zemei, kas izpaudās 1919. un 1920. gada brīvības cīņu laikā.

Atzīmējams, ka latvieši ir linaudzētāju tauta jau no sirmās senātnes. Jaunlatgales un citi apvidi aiz robežas līdz Astravai ir jau no seniem laikiem klasiskais šīs kultūras apgabals.

Jaunlatgales un aizrobežas apgabalā vietējie iedzīvotāji stāsta par daudziem kaŗa kapiem, kuŗos atdusas varonīgie latviešu kaŗavīri. Zemes pārklāti tur gul latviešu šķēpu asmeņi, kas sargā Senlatvijas robežas. Tā jau atdusas ne mazums senču piļu un nometņu, kuŗas, negribēdamas svešiem kalpot, nogājušas pazemē, kā Lāčplēsis, cīnoties ar melno bruņinieku, Daugavas dzelmē.

<<<<

>>>>