Kā redzams no Rīgas archibīskapa Miķeļa 1497. gada 13. janv. raksta, archibīskaps Silvestrs (1448.Ц1479.) uz Purnavas un Abrenes austrumu robežām izcīnījis vairākas robežcīņas.

 

Archibīskaps no ordeņa nav varējis sagaidīt nekādu palīdzību, kamdēļ Purnavas robežapgabala galvenie aizstāvji bijuši šī apgabala latviešu iedzīvotāji.

 

Dažas ziņas sniedz K. Šterns ("Baltische Monatshefte" 1937.g. 2. nr.) par ordeņa pārvaldībā bijušās Ludzas apgabala austrumu robežas aizsargāšanu, kuŗas var raksturot apstākļus arī uz Purnavas un Abrenes robežas. Viņš raksta, ka 1453. gada vasarā, pēc krievu iebrukuma Ludzas apgabalā, latvieši dodas pliskaviešiem pakaļ, tos panāk un visus nokauj, ko tikai dabū rokā.

 

Bet šāda pašpalīdzība bija miera laušana un par to draudēja nāves sods. Cik tālu gan tas būtu novedis, jo sirošanas pār robežu tādā gadījumā nekad nebūtu beigušās. Tamdēļ šādi sirotāji zemnieki sodīti ar dedzināšanas sodu ("mit dem Brande gestraft" }. Pilnīgā krievu kroniku krājuma 4. sējuma 233. lappusē atzīmēts, ka 1469. gada martā apbruņoti ordeņa brāļu un "čudu" (latviešu) kaŗavīri ielauzušies Pliskavas apgabalā un nosituši 26 pliskaviešus un nodedzinājuši mājas.

 

Par robežsargiem pie austrumu robežām stāsta gadījums, ka 1468. gadā ordeņa mestrs dod Jēkabam Kokam lauku mājas Bērzgales ciemā un zemes gabalus pie Pliskavas robežas, kas, domājams, bija "dienesta lēnis" par robežapsardzību.

 

Latviešu ciemiem un pagastiem, kas atradās pie robežas, bija pienākums dot robežsargus un tos uzturēt. Robežsargi bija vietējie latviešu zemnieki, kas bija uzauguši pie robežas biezokņiem un kuŗiem nebija svešas draudošas briesmas. Viņi pārzināja sava apvidus dabas apstākļus, tumšākos stūrīšus un kaktiņus mežos un purvos. Viņi pie tam bija izveicīgi mednieki un lamatu licēji, labi skrējēji, cieti, bezbailīgi un izturīgi, kad tie iebrucējiem un tāpat meža un medus zagļiem dzinās pakaļ un tos nogalināja. Tie bija draudīgi sargi, no kuŗiem vajadzēja baidīties.

 

Svarīgs robežsargu uzdevums bija izlūku dienests, īstā laikā viņiem vajadzēja ziņot par draudošām briesmām. Viņi uzturēja slepenus sakarus ar tumšiem un nopērkamiem cilvēkiem aizrobežā. Pēdējos izlietoja par spiegiem, vedējiem un slepenu ziņu pārnesējiem.

 

Piepešie krievu uzbrukumi spieda latviešu robežiedzīvotājus vienmēr uzmanīties un būt gataviem aizsargāties. Nerimstošās robežcīņās šie robežnieki izveidoja cietu un stingru raksturu un kareivisku garu. Daudz varonīgu robežcīņu brīžu zina Jaunlatgales sili un lauki. Daudz saistīga materiāla būtu vēsturiskiem stāstiem un dzejai.

 

Tā redzam, ka tagadējo Jaunlatgales iedzīvotāju senči bijuši modrīgi Latvijas robežu sargi. Aprakstītie robežsargu uzdevumi atstājuši dziļas pēdas to raksturā. Viņi vēl tagad ir senā cīņas gara, trauksmes un vētras pilni.