Vēl vecie ozoli nav lūzuši, Vēl zinām mēs, ka esam latvieši.

 

 

(Jaunlatgales atmodas dziesma.)

 

Vismaz jau 5000 un vairāk gadus latvieši apdzīvo Latvijas zemi.

 

Senatnē latviešu zeme bijusi daudz plašāka un tālu iesniegusies tagadējos Pliskavas, Polockas un Vitebskas apgabalos. To, starp citu, pierāda, kā mūsu senatnes pētnieks Ed. Paegle raksta, Pliskavas pilsētā un apgabalā (piemēram Sidorovas pagasta Pagarelku ciemā, Porchovas apr. Čirskas pag. Zaručjes ciemā, Astravas apr. Melechovas pag. Karzuļu ciemā, kapos starp Lielo un Mazo Zamostji un citur) zemē atrastās latviešu senmantas, kas priekš kaŗa glabājās Pliskavas mūzejā un tika apzīmētas par latviešu archaioloģiskām mantām. Arī Pēterpils un Maskavas krātuvēs daudz senlatviešu mantu no tagadējās Krievijas ziemeļrietumu apgabaliem.

 

Pliskavas un tāpat Polockas apgabalā latviešu senmantu atrasts sevišķi daudz, un tās rāda, ka šīs zemes vispirmie apdzīvotāji bijuši mūsu tautieši. Tur atlicies vēl līdz šai dienai arī daudz latvisku vietu nosaukumu.

 

Ilgajos gadsimtos latvieši pārkrievoti, pieņēmuši pareizticību un tagad pat nezina savas latviskās izcelšanās, vēlāk paši turpinādami citu tautiešu pārtautošanu.

 

 

Latviešu ciltīm no 800. līdz 1200. gadam, kā to noskaidrojusi archaioloģija, bija visdižākais kultūras uzplaukuma posms. Gan arī šai laikā bija kaŗi un grūti nācās cīnīties gandrīz uz visām latviešu robežām, bet šādas cīņas šī laikmeta sākumā nobeidzās ar uzvarām un uzvarai sekoja miera gadi, kad varēja visus spēkus ziedot diženam kultūras darbam.

 

Vareni latviešu ciltis izbūvēja savas pilis un apmetnes. Pilis bija pārvaldes centri un cietokšņi, pie tām atradās pilsētas un miesti.

 

Latvieši drošsirdīgās cīņās aizsargāja savas zemes robežas, kuŗās jau 9. gadsimtā tiecās iespiesties slavu ciltis, bet 12. gadsimta beigās neapvienotas ziemeļlatviešu ciltis bieži bija spiestas atpirkties ar nodevām no pliskaviešu sirotājiem.

 

Interesantas ziņas par latviešu un krievu savstarpējām cīņām starp 1000. un 1200. gadiem sniedz Pliskavas, Tveŗas un Naugardas (Novgorodas) krievu kronika.

 

Tā, Pliskavas pirmā, Sofijas un Tveŗas kronika raksta, ka 1060. gadā krievu kņazs Izjaslavs Jaroslavičs gājis pret "ssoliem", tiem gribējis uzlikt meslus, bet pēdējie izdzinuši meslu piedzinējus. Pavasarī "ssoli" kaŗojuši ap Tērbatu, pilsētu ieņēmuši un nodedzinājuši, un tad aizgājuši kaŗodami līdz Pliskavai. Pliskavieši un naugardieši izgājuši viņiem pretim; notikusi kauja, kuŗā krituši 1000 krievu.

 

Naugardas pirmā kronika 1111. gadā stāsta, ka krievu kņazs "Mstislavs gāja pret "očelu" un kaŗoja ar tiem." Prof. Fr. Balodis raksta ("Latvieši" 101. lapp.) ka "novgorodietis Mstislavs ap 1111. gadu kaŗoja Ziemeļlatgalē".

 

Naugardas pirmā kronika 1171. gadā stāsta, ka "Mstislavs ar naugardiešiem ziemā iet uz "očelu" un dedzina pa visu zemi." Cīņas notikušas arī 1180. gadā.

 

Šeit atzīmējam tikai dažas no daudzajām ziņām par asiņainām cīņām, kas norisinājušās pāris gadsimtos.

 

Krievu kroniku pirmais sakopotājs Tatiščevs visus kronikās minētos "očela, sosoli un ssoli" uzskata par kādu latviešu cilti, kas varēja būt tikai tagadējā Jaunlatgales apriņķa un Ziemeļvidzemes latvieši, jo tiem robežas saskārās ar Pliskavas krieviem.