1917. gada Februāra revolūcija Latvijā

Juris Ciganovs,

Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.

1917. gada sākums Krievijas impēнrijā iezīmējās ar cara patvaldības krišaнnu, kas ievadīja pašas impērijas sabruнkumu un jukas vairāku gadu garumā, kuras beidzās ar lielinieku režīma noнstiprināšanos Krievijā. Tomēr jāatzīst, ka Februāra revolūcija pavēra daudzaнjām impērijas nekrievu tautām ceļu uz patstāvību un neatkarību. Tiesa, līdz tam vēl bija jānoiet krietns vēsturiskā ceļa gabals. Trešajā Pirmā pa- saules kara gadā Latvija iesoļoja kā kara izнmocīta zeme. Frontes līnija bija pāršķēнlusi Latvijas teritoriju uz pusēm. Kurнzeme un lielākā daļa Zemgales atradās Vācijas karaspēka kontrolē. Desmitiem tūkstošu kurzemnieku un zemgaliešu bija devušies bēgļu gaitās uz Iekškrieнviju, rūpniecības uzņēmumi nestrādāнja vai bija evakuēti. Krievijas armijas sastāvā esošie latviešu strēlnieku pulнki bija krietni paretināti Ziemassvētku kauju laikā, turklāt bezjēdzīgie zaudēнjumi šajās un sekojošajās Janvāra kauнjās bija strēlnieku vidū izraisījuši rūgнtumu. Vini vairs neticēja caram, Krieнvijas valdībai, saviem augstākajiem militārajiem vadoņiem, trūka ticības arī latviešu pilsonībai, kura nebija iebildusi pret strēlnieku izmantošanu par lielgabalu gaļu Rīgas frontē. Latнviešu virsniekus un karavīrus arvien vairāk sāka nodarbināt doma par kara jēgu un latviešu tautas nozīmi tajā, jūнtami pieauga pretkara noskaņojums, krasi aktivizējās latviešu radikālo lielinieku aģitācija strēlnieku vidū.

1917. gada sākumā vismaz ārēji vēl nekas neliecināja, ka Krievijas cara dieнnas ir skaitītas un valstī briest revolūнcija, kuru vēstures annālēs vēlāk atнpazīs kā Februāra revolūciju. Tautas masu neapmierinātība ar ieilgušo kaнradarbību, krievu armijas neveiksmīнgā darbība frontē un daļējs rūpniecības sabrukums aizmugurē izraisīja plašu neapmierinātību ar esošo patvaldības režīmu. Cariskās Krievijas liktenis būнtībā izšķīrās dažās dienās.

1917. gada februāra vidū Krievijas galvaspilsētā Petrogradā sākās tur izнvietoto armijas rezerves vienību sarīнkotās nekārtības. Karavīri atteicās doties uz fronti. Tieši šajās dienās Krieнvijas galvaspilsēta sāka izjust pārtikas trūkumu, jo agrā pavasara un dzelzceнļa līniju pārslodzes dēļ pievedceļi uz Petrogradu kļuva neizbraucami. Karaнvīriem pievienojās arī rūpnīcu strādнnieki un citi Petrogradas iedzīvotāji. Visi saprata, ka briest pamatīgas pārнmaiņas, lielas pārmaiņas Krievijas iekšpolitikā. 28. februārī (12. martā pēc jaunā stila) Krievijas Valsts domes izнveidotā pagaidu komiteja pasludināja varas pārņemšanu valstī, bet 2. (15.) martā, cenšoties glābt patvaldību un saprotot, ka zaudējis jebkādu atbalstu gan valdošajās aprindās, gan galvasнpilsētā izvietotajās karaspēka vienībās, Krievijas cars Nikolajs II atteicās no troņa par labu savam brālim Mihaiнlam, kas drīz vien paziņoja par nevēlēнšanos ieņemt Krievijas troni. Romaнnovu dinastijas laiks Krievijā bija beiнdzies. Šie notikumi iezīmēja Krievijas aizkavējušos pāreju uz demokrātijas pārvaldes formām. Diemžēl vēsturisнkais pagrieziens milzīgās valsts un tās tautu vēsturē no paša sākuma sarežgīнjās un sastapa pārāk daudz objektīvu un subjektīvu šķēršļu.

3. (16.) martā Petrogradā tika izveiнdota Krievijas Pagaidu valdība, taču tajā pilsoniskās partijas un Krievijas aristokrātisko aprindu pārstāvētie litiķi neizrādīja gatavību ķerties pie lieнlākiem pārkārtojumiem un sākt risināt valstij un iedzīvotāju vairākumam saнsāpējušās problēmas, ievērojot viņu vēlmes pēc miera un izmaiņām agrārнlietās, kā arī daudzo nekrievu tautu pašnoteikšanās vēlmes. Gandrīz vienнlaikus ar Krievijas Pagaidu valdību darbību uzsāka Petrogradas strādnieнku un kareivju padome. Šī, kā arī citur izveidojušās strādnieku, kareivju un zemnieku padomes pārņēma iniciatīнvu daudzos jautājumos un ierobežoja Pagaidu valdības rīcībspēju. Pagaidu valdībai un valsts administratīvajam aparātam vajadzēja samierināties ar vietējo padomju atbalstītās Petrograнdas padomes konkurenci. Tā Krievijā izveidojās divvaldība. Liecinot par abu minēto spēku zināmu līdzsvaru, šī divvaldība ievilkās, vienlaikus turpiнnājās politisko spēku polarizācija.

Militārajā jomā Krievijas Pagaidu valdība paziņoja savām sabiedrotajām lielvalstīm, ka tās armija turpinās karot līdz galīgai uzvarai, taču arī frontē satuнrēt paklausībā milzīgās kareivju masas kļuva arvien grūtāk, un krievu armijas kaujas spējas pazeminājās ar katru brīdi.

Latvijā informācija par notikumiem Petrogradā un citur Krievijā pēc cara atteikšanās no troņa bija diezgan fragнmentāra. Telegrāfs atradās karaspēka pavēlniecības pārziņā, bet lielākā daļa latviešu avīžu jau labu laiku iznāca ārнpus Latvijas: Petrogradā, Maskavā un Pleskavā. Tādēļ pirmā nedēļa pēc cara atteikšanās no troņa, ja neskaita dažas sapulces, ne ar ko īpaši neizcēlās. Pretнvalstiskie spēki vēl nebija aktivizējuнšies, bet vecās administrācijas bezdarнbība liecināja par tās apjukumu.

Notikumu turpmākā gaita Latvijā bija straujāka nekā citur Krievijā. Poliнtisko situāciju jūtami destabilizēja simнtiem tūkstošu karavīru no Latvijā izнvietotajām Krievijas Ziemeļu frontes vienībām. Demokrātisko iespēju un dažādo pārmaiņu dēļ administratīvajā varā ievērojami samazinājās vācbaltu un krievu iespaids. Vietējās pašvaldīнbas kļuva latviskākas, un latvieši kļuнva par noteicošo politisko faktoru. Latviešu sabiedrībai, kam nebija nekāнdas būtiskas demokrātiskas pieredzes, bija jāizšķiras starp divām galvenajām ideoloģijām un politiskajām alternatīнvām: starp nacionāli liberālo, kura aizнstāvēja tradicionālo Rietumu parlaнmentārās demokrātijas modeli, gan vēl nepiedāvājot veidot savu neatkarīgu valsti, bet tikai autonomiju Krievijas saнstāvā; un radikālo sociāldemokrātu Ч lielinieku piedāvāto proletariāta diktaнtūru, visaptverošu mieru, vispārēju vienlīdzību un pasaules darbaļaužu valsti. Tūlītēji, radikāli un šķietami taisnīgi risinājumi globālā mērogā pieнšķīra lielinieku proponētajām demagoнģiskajām idejām gandrīz vai reliģisku raksturu, ko kara izmocītie iedzīvotāji uztvēra kā medusmaizi.

Pēc Februāra revolūcijas vācu neнokupētajā Latvijas daļā sāka dibināties jaunas un atsāka darbību agrāk izveiнdotas latviešu politiskās partijas. Parнtiju raksturs bija ļoti plašs, gan kreisi radikālas, gan pilsoniskas, gan Latgaнles, gan nacionālo minoritāšu partijas. Pārsvarā tās bija nelielas un ar ierobeнžotu politisku ietekmi. Pati ietekmīgāнkā pilsoniskā partija bija Latviešu zemнnieku savienība (izveidota 1917. gada pavasarī), kas apvienoja lielāko daļu zemniecības un kam bija divi spoži līderi: Kārlis Ulmanis un Miķelis Valнters. Lai gan partijas sastāvs nebija viendabīgs, tā vienīgā spēja būt kaut cik nopietns pretinieks latviešu sociālнdemokrātiem.

Latvijas sociāldemokrātija, kuru viнdū 1917. gada sākumā lieliniekiem vēl nebūt nebija noteicošā ietekme, kļuva par populārāko politisko partiju Latviнjā. Lielā mērā to sekmēja tas, ka atšķiнrībā no Krievijas Latvijā sociāldeнmokrāti vēl nedarbojās atsevišķu lielinieku un mazinieku partiju ietvaros. Tauta atbalstīja šo partiju kopumā.

Martā Rīgā tika izveidota Vidzeнmes pagaidu zemes padome. Bijušā cara gubernatora vietā par Krievijas Pagaidu valdības komisāru kļuva Rīнgas pilsētas galva Andrejs Krastkalns, kas gan drīz vien tika nomainīts ar soнciāldemokrātu Andreju Priedkalnu. Par komisāra vietnieku kļuva Latviešu zemnieku savienības līderis K. Ulmaнnis. Aprīļa beigās Tērbatā Kurzemes bēgļu pārstāvji izveidoja Kurzemes pagaidu zemes padomi, par komisāru ievēlējot advokātu Jāni Čaksti. Vienlaiнkus Rēzeknē sanāca Latgales latviešu kongress, izveidojot savu Latgales zeнmes padomi ar Franci Trasūnu priekšнgalā, kas pauda vēlēšanos atdalīt Latнgali no Vitebskas guberņas un apvienot ar pārējo latviešu apdzīvoto teritoriju.

Latvijas dažādu novadu zemes paнdomju izveidošana, tajās paustās vēlнmes pēc apvienotas Latvijas objektīvi veicināja un paātrināja arī pašu apvieнnošanos vēlāk. Pagaidām Krievijas Paнgaidu valdība neakceptēja Latvijas novadu apvienošanos vienā autonomā vienībā, kas latviešu pilsonības vidū, protams, nepalielināja lojalitāti šai inнstitūcijai, tomēr patstāvīgas valsts praнsība vēl neizskanēja.

Paralēli šīm organizācijām vācu neнokupētajā Latvijas teritorijā izveidojās kareivju, strādnieku un bezzemnieku padomes, ar kuru palīdzību savu poliнtiku sāka realizēt radikālie sociāldemoнkrāti lielinieki. Rīgā reālo varu drīz vien ieguva Rīgas strādnieku deputātu padome. Lai izkonkurētu liberālo Vidнzemes zemes padomi, lielinieki 1917. gaнda aprīlī sasauca Vidzemes bezzemnieku 1. kongresu, kurš ievēlēja Vidzemes bezzemnieku padomi, kura laika gaitā panāca jaunas Vidzemes zemes padoнmes izveidošanu, kurā savukārt domiнnējošās pozīcijas ieņēma lielinieki.

Īpaša nozīme Februāra revolūcijai sekojošajos notikos Latvijā ir latviešu strēlnieku lielinieciskošanās procesam. 1917. gada 24.-26. martā (9.-11. aprīlī) Rīgā sanāca strēlnieku Lielā padome jeb 1. kongress, kurā strēlnieku pārstāvнji nobalsoja par kopēju virsnieku un kaнreivju izpildkomitejas (Iskolastrels) dibiнnāšanu. Sākotnēji Iskolastrela vidū lieнliniekiem bija mazākums un šī komiteja izteica atbalstu gan kara turpināšanai, gan Latvijas autonomijai. Tomēr pakāнpeniski latviešu lieliniekiem izdevās panākt, ka Iskolastrels pieņem arvien radikālākus lēmumus. 1917. gada maijā latviešu strēlnieku kongresos tika nosoнdīta kara turpināšana, Pagaidu valdības politika un izteikta prasība nodot varu padomēm.

1917. gads sākās ar lieliem satriciнnājumiem arī latviešu sabiedrībai, taču tas bija tikai sākums lielajām pārmaiнņām mūsu tautas vēsturē.